Aigars Plūme par sevi:

“Es atnācu iepazīt šo pasauli, tuvojoties gada pirmā mēneša izskaņai, kādā aukstā, vēlā ziemas vakarā, kad daudzi jau bija devušies pie miera. Gadā, kurā Dziesmu svētki svinēja apaļu jubileju un Rīgas “Dinamo” ieguva tiesības spēlēt augstākajā līgā.

            Kādā Zemgales vidienes pamatskolā, Lielupei līdzās, sāku iet gadā, kad pār Maskavu, balonos iekārts, lidinājās Olimpiskais lācis. Skolu pabeidzu un devos uz toreizējo Saulaines sovhoztehnikumu, kad apkārt skanēja atbalsis no rokoperas “Lāčplēsis” un gaisā pēc ilgiem laikiem atkal sāka plīvot sarkanbaltsarkanie karogi.

            Iegāju tehnikumā kā topošais kolhoznieks, bet gadu pēc Neatkarības atjaunošanas iznācu jau kā privātīpašuma pārstāvis. Arī šodien vēl esmu tāds.

            Bet vēji pūš, un piecus gadus vēlāk vēji iepūš mani augstākajā mācību iestādē Jelgavā. Pēc tam jau uzreiz pēc gadsimtu mijas tie pamanās mani iepūst zinātnes lauciņā. Līdz ar ko pāris gadus pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā jau stāvu auditorijas priekšā un dalos lauksaimnieka pieredzē ar tiem, kuri tikai sāk ienākt pieaugušo pasaulē. Bet vēji pūš atkal un notiek atgriešanās privātajā darbā. Taču lauksaimniecība kaut nedaudz, bet paliek visu laiku. Tikai šis tas nāk klāt vai aiziet savu ceļu. It kā kāds ik pa laikam piebaksta un saka: Paturi prātā šo, tas noderēs! Padarbojies šeit, apguvi kaut ko jaunu, ej tālāk!      

            Un tagad vēji ir atpūtuši šeit. Par sevi šeit gribas teikt: Pierakstītājs, ne rakstnieks.

            Un citiem vēlos pateikt līdzīgi kā kāds Iana Fleminga radīts varonis: “Vārds “nekad” ir ļoti mānīgs un mīl jokot. Labāk to izslēgt no savu vārdu krājuma.””