• SPOŽI UN TUMŠSARKANI

SPOŽI UN TUMŠSARKANI

  • 4.50€

  • 6.50€
  • Autors: Māris Ruks
  • Pieejamība: Pieejams
Autors - Māris Ruks

Šis Māra Ruka dzejoļu krājums ir spilgts piemērs tam, ka dzeja mūsdienās var būt patiesi laikmetīga un intriģējoša, jutekliska, kā arī ar smalku humora pieskārienu runāt par mums visiem aktuāliem notikumiem.
 * * *
Ar čukstošu glāstu
viņa stāstīja man savu bērnības stāstu:
Norijot nejauši ķiršu kauliņu,
Viņa, lūk, domājusi, ka tas vēderā uzdīgs klusi.
Un naktī miegā laižoties
Pat kustēties neuzdrīkstējusi.
Ne griezties uz labo vai kreiso pusi -
Viņa to jaušot -
Varbūt no ausīm zariņi augšot.
Un nedrīkst tos nolauzt,
Lai augtu tie skaisti un augstu.
Kā spārni plestos.
No rīta salapotu
Un pasaulei visai
Dāvātu zaļganu svaiguma rotu.
Tagad viņa skatās uz mani -
Tikai vēlāk
Būs ķirši -
Spoži un tumšsarkani.
(Māris Ruks "Spoži un tumšsarkani")

Stāsts ar laimīgām beigām
Dzirdēju stāstu ar laimīgām beigām
Par tendenci plašu un dzīvu:
Uz trijām Latvijas vietām vienlaikus
Aizsteidzās ātrās palīdzības.
Jo vienlaikus aizrijās, vienlaikus smaka trīs vīri:
Divi – ar gaļu tīri,
Trešais – nav zināms, ar ko —
Laikam pat nepamanīja,
Kas vispār tas bija,
Ko viņš tik nervozi ietramdīts rija —
Šašliks, burgers, pica, žāvēta vista vai talapija.
(Latvija esot ar lepnumu ieguvusi
Ekskluzīvas tiesības Eiropas Savienībā
Žāvēt gaļu ar toksiskiem dūmiem
Nevis ar elektrību.)
Visus trīs vīrus izglāba,
Neviens no tiem nenosmaka —
Diviem no kuiļādas bija jakas,
Trešo piesedza īpašas smakas.
Tagad es piedomāju, kad riju,
Cik reizes pats tuvu tām briesmām biju,
Jo izsalkums mani vienmēr vajā
Dzīvē vienkāršajā.
Ir gaļēdāji, ir zālēdāji 
It visur, kur vien tu gāji.
Gan uzbarojies, gan dēdēji,
Šķiet, gadu simtu pie galda jau sēdēji.
Bet aizrijamies pastāvīgi
Ar gaļu, ar jūtām, ar vientiesību.
Ar domām par dzīves lomām,
Ko mums kāds servē ik rītu.
(Māris Ruks "Spoži un tumšsarkani")

***
Es neesmu dzimis Štatos, bet Rīgā,
Kur saule grābj vilcieniem matos
Un kļūst no tiem atkarīga.
(Tā jutu un domāju,
Kad bērnību savu no vecākiem nomāju.)
Tagad skatos, Arkanzasā —
Gandrīz kā Rīgas vecajā Zasā.
Smags vilciens stumjas, gaudojot basā.
Pie pārbrauktuves kā dzeltenas šuves
Blīvējas ļaudis un satraukti runā.
Uz policista pleca sēž meitenīte —
Četrus gadus veca —
Viņai uz muguras sitienu rētas
Kā grafīti lēti no nomales sētas.
Baiga ir tāda bērnības deja — zilumiem klāta, asinīs nobrāzta seja.
Ja mazajai pajautā viņas vārdu,
Nočiepst balstiņa klusi uz jautātāja pusi: „Idiote.”
Un atkārto to — tā domā un nejoko,
Tas viņas vārds — saukta mājās vien šādi,
Un tagad tikai uz to
Mazā vien atsaukties prot.
Ziņās un CNN stāstā nu iekļuvusi viņa —
Kā no vardarbības glābtā.
„Vecāki” arestēti,
Rokudzelžos vēl mēdās
Tas, ko viņa sauca par „tēti”...
Uz lūpām tik daudziem nu nerimstot kūpēs
NVO solījumi, dažādu dienestu rūpes,
Psihologu reklāmas un mūsu cerības,
Ka mazā beidzot jutīsies novērtēta,
Nevis tikai ērta, perversijām pērta,
Trausli labestīga — kā rotaļu vijolītes stīga.
Kad izaugs, varbūt pat nejautās viņa:
Kur tagad tie un kas tie bija,
 Kas agrīno bērnību sadauzīja?
Varbūt, ka mēs pārējie šodien vai rīt
Varam uzvārīt
Katrs savu bērnību garšīgā tējā?
Mūs nesita ar plastmasas pletni
Kāds tēviņš – truli neķītrs vecis.
No trešā stāva tu nenoleci,
Kad māmiņa uztvēra tevi par preci
Un tad es iedomājos,
Bet kā ir ar vārdiem? Ar vārdu glāstiem?
Ar vārdu sitieniem nemanāmiem?
Mēs visi no savas bērnības nākam,
Uzlielīti un drošināti, bet arī pasmagi rāti,
Vainoti, kaunināti, biedēti,
Stipri pie manipulācijām kniedēti.
Tad it kā dziedēti...
Kādus titulus toreiz iemantojām,
Ko sevī dziļi glabājam joprojām?
Un naktīs retās tirpas metās
Iesaukas, kad lecas vecās.
Taustu krūtīs. Taustu ausīs —
Te tās kož kā sīvi dūmi.
Tad, kad paši nemanāmi
Sevi apsaukājam drūmi:
Dumiķis muļķis, sīkais, gnīda,
Knēvelis, vārgulis, sivēns,
Rupucis, kverplis un īpašs vārdiņš kā balva — ūdensgalva.
Jukušais, daunis, kroplis,
Stulbenis, sliņķis — to visu pateikt arī var sieviešu dzimtē.
Tik plaša ēdienkarte tā
Bij’ mūsu pašvērtības bēru mielastā,
Citā vārdā — bērnībā.
(Un ļoti pieradām —
Tik virtuozi daži senči prot
Ar tādiem vārdiem savus bērnus apmuļķot.)
Dažiem no mums varbūt tūlīt,
Bet iespējams, rīt
Vislabāk ir sadauzīt
Savam dzīves vilcienam
Atpakaļskata spogulīti.
Un izdarīt to nemanāmi glīti.
Ja dzīve kā kustība laikā,
Šķērsojot pārbrauktuves,
Dodas pa sliedēm uz priekšu.
Stāv mazā Arkanzasā pie vilciena liela,
Kad vārdiņu „idiote” izņem viņai no riekšas.
(Māris Ruks "Spoži un tumšsarkani")

Uzrakstīt atsauksmi

Piezīme: HTML apzīmējumi neatbalstās! Izmantojiet parastu tekstu.
Aizsardzības kods